Džudo (japāņu: 柔道 dzjūdō:, burtiski — 'elastības, piekāpības un maiguma ceļš') ir japāņu bezieroču cīņas veids, ko uz džiudžitsa ("maigā māka") pamatiem 19. gadsimta beigās izveidoja džiudžitsa meistars Džigāro Kano (1860—1930), kurš arī noformulēja tā pamatnoteikumus un treniņu principus. Džigāro Kano izslēdza no tās sitienus (atemi) un traumējošos cīņas paņēmienus. Dzigaro Kano kopā ar ārstu, Tokijas universitātes lektoru, vācieti Ervīnu Belcu izveidoja jaunu sistēmu. Viņš svītroja no džiudžitsu visus bīstamos paņēmienus (atemi), sitienus un spērienus un formulēja sacensību noteikumus. Savu sistēmu viņš nosauca par džudo.

Sākumam džiu abos nosaukumos ir viena un tā pati nozīme- veiklības māksla. Nobeigums džitsu nozīmē pielietošanu, turpretī do-principu. Tas nozīmē: ja džiudžitsu dod priekšroku apgūtajiem paņēmieniem, lokanībai, ātrumam un veiklībai, bet džudo bez visa tā nepieciešama arī vēl atjautība, spēja ātri orientēties un pieņemt lēmumu. Džudo principi jāievēro ne tikvien sacensības, bet, kā uzskatīja Kano, arī dzīvē.

Katrā pasaules valstī ir sava džudo federācija, kā arī pastāv Starptautiskā džudo federācija (IJF), kas apvieno visu valstu džudo federācijas. Džudo ir pirmais austrumu cīņas veids, ko iekļāva Olimpiskajās spēlēs, tas notika 1964. gadā. Džudo pirmsākumi saistās ar Kano pirmās džudo skolas izveidi 1882. gadā. Pēc Japānā pieņemtas klasifikācijas, džudo pieskaitāms pie tā saucamajiem mūsdienu cīņas veidiem, kas ir pretstatā tradicionālajām cīņas mākslām.

Atšķirībā no boksa, karatē un citām sišanās stila divkaujām, džudo pamatā ir metieni, sāpju paņēmieni, noturēšana un žņaugšana. No citiem cīņas veidiem (grieķu romiešu cīņa, brīvā cīņa) džudo atšķiras ar mazāku fiziskā spēka pielietojumu paņēmienos un ar lielāku paņēmienu daudzveidību.

Džudo tehnika ir daudzu mūsdienu cīņas mākslu pamatos, tajā skaitā sambo, Brazīlijas cīņu stilu kindzjucu, aiki budo , aiki do un citu cīņas veidu pamatos. D.Kano ieviesa piecus principus, ko pielietot ikdienas dzīvē trenējoties džudo:

1. Uzmanīgi vēro sevi, analizē savu dzīvi, kā arī vēro citus cilvēkus, kas atrodas apkārt.
2. Esi uzņēmīgs jebkurā lietā, ko aizsāc.
3. Pārdomā rīcību kārtīgi un rīkojies izlēmīgi.
4. Zini, kad jāapstājas.
5. Centies būt pa vidu starp prieku un skumjām, pagurumam un slinkumam, neprātīgai drosmei un bailēm.

Džudista goda kodekss sevi ietver sekojošos īpašības:

• pieticību
• pieklājību
• drosmi
• atklātību
• godīgumu
• paškontroli
• cieņu pret apkārtējiem
• ticību draudzībai.

Džudista zvērests:

— Es nebeigšu mācīties un nekavēšu treniņus bez attaisnojoša iemesla.
— Es neapkaunošu džudo un savu sporta skolu.
— Bez trenera atļaujas es nekad neatklāšu noslēpumus, kurus man iemācīja.
— Kā sportists es sekošu džudo likumiem, manas sporta skolas likumiem, ievērošu tos, ja kļūšu par mācekli.